Kā apgalvo pats mākslinieks – viņu gandarī ne tikai gala rezultāts, bet baudu rada pats process, kas savā veidā salīdzināms ar augstas raudzes mūziķu improvizācijām: “Šajā procesā kļūdai nav kļūdas nozīme, tā nav matemātika, katra nejaušība var radīt jaunas iespējas. Mani sietspiedes darbi uz audekla ir solis pretim glezniecībai, bet tā tomēr ir cita substance. Krāsai ir primāra nozīme, katrs darbs prasa savu risinājumu, visu laiku jādomā par to, kāds būs gala rezultāts, jājūt tonalitāte. Man patīk, kā dažādi materiāli savstarpēji saspēlējas – krāsa, eļļa, ūdens, to biezums un blīvums – kā, viens ietekmē otru.”

Jānis Murovskis aicina saviem darbiem pieskarties, lai fiziski varētu sajust krāsu kārtas: dažreiz tās tiek klātas līdz pat septiņām reizēm, citreiz rezultāts panākts ar četriem vai trim sietiem, katrs klājums ir kā jauna toņkārta, kas finālā pārtop vienotā kompozīcijā. Iedvesmu mākslinieks rod vērojot apkārtni – Jūrmalas priežu siluetus pret balto sniegu, ledus rakstus aizsalušā ezerā, pilsētu krēslas stundā, trolejbusu vadu mudžekļu grafiskos rakstus, klavieru taustiņu strikto harmoniju. Tā ir īpaša spēja ieraudzīt to, kas citiem paslīd garām, apjaust mirkļa trausli zūdošo pirmatnīgo skaistumu. Vārdu sakot CITA AINA, ko var pētīt ilgstoši, burtiski ienirstot darbu jūtīgajā materialitātē un aizvien atklājot citas nianses.  Dažreiz lakoniskos nosaukumus mākslinieks papildina ar īsām, japāņu haikām līdzīgām piezīmēm. Tās palīdz uztvert būtiskāko: “Vakar, caur autobusa logu raugoties, šķita, ka te noteikti jāatgriežas. Žēl, bet dienas gaismā šī vīzija ir zudusi” (“Viltīga vieta”), “Caur kokiem, šķiet, tiek izputināta saule” (“Vējš”), “Skaņas iemidzina, un pēc brīža jau nemani, ka tās skan tevī” (“Koncerts”).

Jānis Murovskis dzimis 1961, gadā Rīgā. Mākslas gēns mantots no vecākiem – keramiķes Latvītes Mednieces un tēlnieka Imanta Murovska. Pēc mācībām Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālmākslas nodalā (1976–1980), ceļš ved uz Latvijas Mākslas akadēmijas Industriālā dizaina nodaļu (1981–1986). Tur tiek satikta Ineta Berkmane – dzīves draugs, atbalsts un domu biedrs.  Abiem kopā piedzimst divi bērni – Matīss un Lizete (Lizetes Upītes dokumentālo filmu par tēti var noskatīties izstādē). 1989. gadā profesors Aleksandrs Dembo uzaicina Jāni Murovski pasniegt Akadēmijā. Šobrīd viņš ir LMA profesors, Audio-vizuālās mediju mākslas nodaļas vadītājs, paralēli pedagoga darbam, aktīvi piedalās izstādēs. Starp pēdējo gadu vērienīgākajiem projektiem jāmin dalība nozīmīgos starptautiskos forumos: NBC Tokijas sietspiedes biennālēs (balva 2. biennālē) un Tokijas Starptautiskā Miniatūrgrafikas triennālē, Tama Mākslas Universitātes muzejā, Tokija, starptautiskā mūsdienu grafikas izstāde Friend Friends Ikeda mākslas muzejā, Japānā, izstāde 50/50 IPCNY Starptautiskais grafikas centrā, Ņujorkā, ASV, personālizstāde Sun Yat Sen Memorial Hall Taipejā un dalība starptautiskajā grafikas izstādē EXPANDING THE SCOPE OF PRINTMAKING Taojanā, Taivāna. Arī Latvijā ir notikušas vairākas personālizstādes: Marka Rotko centrā Daugavpilī, Jūrmalas pilsētas muzejā, Kuldīgas mākslinieku rezidencē, galerijā “Daugava” Rīgā.